evenio

Latín

evenio
clásico (AFI)	/eːˈwe.ni.oː/
eclesiástico (AFI)	/eˈve.ni.o/
silabación	ē-ve-ni-ō
acentuación	esdrújula
longitud silábica	tetrasílaba
rimas	e.ni.o, e.ni.oː

Etimología

Del prefijo ex- y veniō, -īre ('venir').^[1]

Verbo intransitivo

1

Salir, surgir, emerger, brotar, aparecer.^[1]

2

Ocurrir por casualidad.

Uso: con dativo.^[1]

3

Ocurrir, suceder, devenir.^[1]

4

Ocurrir (a).

Uso: con dativo, también in + acusativo.^[1]

5

Resultar.

Uso: con predicado adjetival o adverbial.^[1]

6

Realizarse, cumplirse.

Uso: dícese de eventos profesados, por los que se haya rezado, etc.^[1]

Conjugación

Conjugación de ēveniō, ēvenīre, ēvēnī, ēventum (cuarta conjugación, defectivo, regular) [▲▼]

Formas no personales (verboides)
Infinitivo activo	ēvenīre, ēvēnisse
Infinitivo pasivo	ēvenīrī
Participio activo	ēveniēns, ēventūrus
Participio pasivo	ēveniendus, ēventus
Gerundio	ēveniendī, ēveniendō, ēveniendum
Supino	ēventum, ēventū
Formas personales
Modo indicativo
	ego	tū	is, ea, id	nōs	vōs	eī, eae, ea
Presente	ēveniō	ēvenīs	(id) ēvenit	ēvenīmus	ēvenītis	ēveniunt
Pretérito imperfecto	ēveniēbam	ēveniēbās	(id) ēveniēbat	ēveniēbāmus	ēveniēbātis	ēveniēbant
Futuro	ēveniam	ēveniēs	(id) ēveniet	ēveniēmus	ēveniētis	ēvenient
Pretérito perfecto	ēvēnī	ēvēnistī	(id) ēvēnit	ēvēnimus	ēvēnistis	ēvēnērunt, ēvēnēre
Pretérito pluscuamperfecto	ēvēneram	ēvēnerās	(id) ēvēnerat	ēvēnerāmus	ēvēnerātis	ēvēnerant
Futuro perfecto	ēvēnerō	ēvēneris	(id) ēvēnerit	ēvēnerimus	ēvēneritis	ēvēnerint
Presente pasivo	―	―	(id) ēvenītur	―	―	―
Pretérito imperfecto pasivo	―	―	(id) ēveniēbātur	―	―	―
Futuro pasivo	―	―	(id) ēveniētur	―	―	―
Modo subjuntivo
	ut ego	ut tū	ut is, ut ea, ut id	ut nōs	ut vōs	ut eī, ut eae, ut ea
Presente	ēveniam	ēveniās	(id) ēveniat	ēveniāmus	ēveniātis	ēveniant
Pretérito imperfecto	ēvenīrem	ēvenīrēs	(id) ēvenīret	ēvenīrēmus	ēvenīrētis	ēvenīrent
Pretérito perfecto	ēvēnerim	ēvēnerīs	(id) ēvēnerit	ēvēnerīmus	ēvēnerītis	ēvēnerint
Pretérito pluscuamperfecto	ēvēnissem	ēvēnissēs	(id) ēvēnisset	ēvēnissēmus	ēvēnissētis	ēvēnissent
Presente pasivo	―	―	(id) ēveniātur	―	―	―
Pretérito imperfecto pasivo	―	―	(id) ēvenīrētur	―	―	―
Modo imperativo
	―	(tū)	(is, ea, id)	―	(vōs)	(eī, eae, ea)
Presente	―	ēvenī	(id) ―	―	ēvenīte	―
Futuro	―	ēvenītō	(id) ēvenītō	―	ēvenītōte	ēveniuntō
Presente pasivo	―	―	(id) ―	―	―	―
Futuro pasivo	―	―	(id) ēvenītor	―	―	―
Leyenda: † arcaico, x no normativo, ■ cambio ortográfico, ■ irregularidad

Referencias y notas

1 2 3 4 5 6 7 Oxford Latin Dictionary. Editado por: P. G. W. Glare. Editorial: Oxford University Press. Oxford, 1983.

[ol-1] 1 2 3 4 5 6 7 Oxford Latin Dictionary. Editado por: P. G. W. Glare. Editorial: Oxford University Press. Oxford, 1983.

[1]