Jafets (ivritā: יֶפֶת, Jéfeṯ) ir Bībeles personāžs, viens no Noasa trim dēliem līdzās Šemam un Hāmam. Viņš minēts Vecās Derības Pirmajā Mozus grāmatā (Radīšanas grāmatā) stāstījumā par grēku plūdiem un cilvēces atjaunošanos pēc tiem. Jafeta tēls Bībelē galvenokārt ir ģenealoģisks, iezīmējot vienu no trim ciltskoka līnijām, no kurām, saskaņā ar tekstu, izcēlušās pasaules tautas. Īpaša nozīme Jafetam piešķirta tā dēvētajā “Tautu tabulā” (1Moz 10), kur uzskaitīti viņa pēcnācēji — Gomērs, Magogs, Mādajs, Javāns, Tūbals, Mešehs un Tīrass — un no tiem atvasinātās tautas. Šīs ģenealoģijas tradicionāli saistītas ar teritorijām uz ziemeļiem un rietumiem no Senās Tuvās Austrumu pasaules, plašā Eirāzijas telpā. Tāpat Pirmās Mozus grāmatas 9. nodaļā, epizodē par Noasa apreibumu, Jafetam tiek piedēvēta svētība, kurā minēta viņa “paplašināšana”, kas vēlāk interpretēta simboliskā un teoloģiskā nozīmē.
Vēlākajā jūdaisma un kristīgajā tradīcijā Jafeta ģenealoģija nereti tika izmantota kā etnoģenētiska shēma, īpaši viduslaiku un agrīno jauno laiku hronikās, kur viņu simboliski saistīja ar dažādām Eiropas un citu reģionu tautām. Tomēr šādas interpretācijas balstās reliģiskā un kultūrvēsturiskā tradīcijā, nevis mūsdienu vēstures vai antropoloģijas empīriskajos pētījumos.
3.jpg)
Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Jafets.
